Daudzi no mums droši vien atceras, ka kooperatīvu “rītausmas ērā” - pirms kādiem desmit gadiem – uz tirgus un dažādos kioskos bija iespējams iegādāties dažāda veida “zāles” motoriem. Šo preču pārdevēji spēja pārliecināt daudzus par to, ka substance, kas atradās viņu burciņās un pudelītēs, spēj veikt brīnuma lietas – gan nodrošināt tūlītēju degvielas patēriņa samazināšanos par divdesmit vai pat par trīsdesmit procentiem, gan arī apmēram tādos pašos apjomos palielināt dzinēja jaudu, nemaz jau nerunājot par motoresursu – motors būšot “nenovalkājams”.
Gadu gaitā parādījās, tika skaļi un plaši reklamēti un pēc tam klusītiņām pazuda aizvien jauni un jauni brīnumlīdzekļi (nosauksim tos par piedevām). Kāds noticēja brīnumiem, kāds tiem neticēja, taču prece tika izpārdota. Tie, kuri bija izmēģinājuši šīs piedevas, nebija vienisprātis par to īpašībām: vieni stāstīja, ka zem motora pārsega esot uzradies “tīrais zvērs, ne motors”, bet citiem, gluži pretēji, nācās remontēt dzinēju, kuram vēl neilgi pirms tam nekāds remonts nebija nepieciešams. Tikai nedaudzi vadītāji iedziļinājās jautājumā par to, kādu reālu iespaidu uz dzinēja darbību varētu atstāt eļļas piedevas.
Lai noteiktu, kas un kādā veidā iespaido dzinēja darbību, ieteicams iesākumā aplūkot nosacījumus, kādos darbojas un tiek eļļotas motora detaļas.
Vispirmām kārtām jāatzīmē, ka ne visu dzinēja jaudu iespējams izmantot riteņu piedzi-ņai – daļa šīs jaudas gluži vienkārši tiek zaudēta. Šie zudumi (tos sauc par mehāniskajiem zudumiem) sastāv no zudumiem, kurus izraisa berze starp kustīgajām detaļām, zudumiem agregātu piedziņai, zudumiem, kurus izraisa detaļu un gaisa berze karterī, kā arī tā saucamajiem “sūkņu zudumiem”, kuri ir saistīti ar cilindru attīrīšanu no gāzēm un to piepildīšanu ar svaigu maisījumu.
Acīm redzams, ka jebkura eļļas piedeva principā var pārmainīt tikai pirmo komponentu, kurš maksimālajos režīmos sastāda tikai 6 - 7% no motora attīstītās jaudas. Diezin vai nepieciešams paskaidrot, ka šādos režīmos gandrīz nav iespējams izjust kaut kādu efektu, un tas nebūtu iespējams arī tad, ja eļļai pēkšņi uzrastos kaut kādas fantastiskas īpašības, piemēram, tā vairākas reizes samazinātu berzi.
Cita lieta būs tad, ja motors strādā pazeminātos režīmos. Tā, piemēram, tukšgaitā dzinējs “griež” pats sevi un visa tā jauda tiek patērēta mehāniskās pretestības pārvarēšanai un agregātu piedziņai. Šajā gadījumā zudumi, kurus izraisa berzes pārvarēšana, pieaug līdz 60 - 70%. Tādējādi jebkuras eļļas īpašību pārmaiņas, kuras atstāj iespaidu uz berzi, izpaudīsies dzinēja darbībā pazemināta režīma apstākļos, kā arī dinamikā, kad notiek ieskrējiens līdz maksimālās jaudas režīmiem.
Detalizētāk iztirzājot zudumus berzes iespaidā, atklājas, ka puse no šiem zudumiem rodas cilindru virzuļu grupā (CVG), bet atlikuši daļa tiek apmēram vienlīdzīgi sadalīta starp gultņu berzi un berzi gāzes sadales mehānismā (GSM). Šis fakts ir nozīmīgs, jo berzei dažādos dzinēja mezglos ir dažāda izcelsme. Tā, piemēram, gultņos, kur norisinās tā saucamā “šķidruma berze” bez virsmu saskaršanās, zudumi galvenokārt ir atkarīgi no relatīvā detaļu slīdēšanas ātruma un eļļas viskozitātes - jo lielākas šo parametru vērtības, jo lielāki būs arī zudumi.
CVG un GSM aina ir citāda. Šeit lielāko daļu zudumu izraisa gredzenu berze pret cilindra sieniņām un sadales vārpstas izciļņu berze pret bīdītāju virsmu. Šajos mezglos vairs nepastāv šķidruma berzes režīms – darba virsmas mikronelīdzenumu punktos var pat saskarties, un tā rezultātā rodas tā saucamais “robežberzes” režīms. Šādos apstākļos slīdēšanās ātrums un eļļas viskozitāte uz berzi atstāj mazāku iespaidu nekā, piemēram, eļļas ķīmiskais sastāvs vai, precīzāk izsakoties, eļļas sastāvā esošie aktīvie ķīmiskie savienojumi (tā saucamās virsmas aktīvās vielas), kuri novērš darbojošos pāru ierāvumu veidošanos, samazina berzi un nodilšanu. Tieši šajās grupās eļļas piedevu izmantošana potenciāli spēj izraisīt efektu – uzlabot dzinēja ekspluatācijas īpašības, sevišķi ekonomiskumu un kalpošanas ilgumu.
Starp citu, kalpošanas ilguma palielināšanas aspektā atbilstošie ķīmiskie savienojumi var atstāt pozitīvu iespaidu arī uz gultņiem. Lieta tā, ka dzinēja iedarbināšanas laikā neeksistē šķidruma berzes režīms, un pēc tam šis režīms iestājas tikai pakāpeniski (eļļas pieplūdes gultņiem aizkavi nosaka tās viskozitāte, eļļošanas sistēmas konstrukcija un citi faktori). Iesākumā – kad dzinēju iegriež starteris, kā arī vēl kādu laiku pēc palaides - līdz brīdim, kad eļļa sāk pieplūst gultņiem, vērojams robežberzes režīms. Tas nozīmē, ka noteiktu komponentu pievienošana pie eļļas spēj samazināt gultņu berzi palaides laikā un tādējādi ne tikai uzlabot dzinēja palaides īpašības, bet arī samazināt gultņu nodilšanu.
Vēl viens problēmas aspekts ir saistīts ar dzinēja darba procesu. Kā zināms, laika gaitā uz cilindru sieniņām, gredzenu un virzuļu virsmām parādās nodiluma pazīmes un dažādi defekti – griezumsvītras, skrāpējumi utt. Eļļa, kurai piemīt noteikta viskozitāte, spēj noblīvēt salāgotās detaļas, kurām radušies nebūtiski bojājumi, pie tam šī blīvējošā efekta lielums ir tieši atkarīgs no viskozitātes vērtības lieluma. Tas savukārt nozīmē, ka mēs varam rēķināties ar zināmu kompresijas palielināšanos cilindros, ja šī kompresija ir samazinājusies nodilšanas rezultātā. Protams, tas nebūt nenozīmē to, ka paaugstināsies dzinēja maksimālā jauda vai notiks vēl kāds tamlīdzīgs brīnums. Galu galā kompresija, kuru var izmērīt laikā, kad dzinējs tiek iegriezts ar starteri, ir nosacīts lielums, kurš raksturo CVG un GSM detaļu stāvokli. Jo lielāka griešanās frekvence un slodze (droseļaizbīdņa atvēršana), jo mazāka detaļu defektu un nodiluma izraisītā gāzu noplūde no sadegšanas kameras un šo gāzu atstātā ietekme uz dzinēja parametriem. Ja radušās kompresijas izmaiņas uz vienu vai otru pusi, tās pirmām kārtām ietekmēs dzinēja palaides īpašības un tā parametrus zemas griešanās frekvences un nelielu slodžu gadījumos, kā arī atstās daļēju iespaidu uz dzinēju dinamikas laikā, taču gandrīz nemaz neietekmēs motora darbību maksimālajos režīmos. Tomēr labāks sadegšanas kameras noblīvējums neapšaubāmi samazina eļļas patēriņu, pie tam tas attiecas uz visiem dzinēja darba režīmiem.
Nedaudz par eļļu īpašībām
Tagad, kad esam daudzmaz izskaidrojuši procesa fizikālo pusi, parunāsim par eļļu sastāvu un īpašībām. Kā zināms, motoreļļai noteiktā temperatūrā jāpiemīt noteiktām viskozitātes īpašībām. Motora darba temperatūras apstākļos eļļas viskozitātes vērtībai jābūt zemai, jo šādā gadījumā uzlabojas eļļas caursūknēšanas spēja cauri spraugām starp detaļām, tiek labāk novadīts siltums no detaļām un samazinās berze. No otras puses, eļļa ar paaugstinātu viskozitāti mazāk pakļauta izdegšanai un nodrošina augstākas pieļaujamās slodzes berzes mezglos. Tādējādi eļļas viskozitāte darba temperatūrā ir kompromisa risinājums, kuram piemīt kāda īpatnība, proti: jo vairāk nodilis dzinējs, jo viskozāku eļļu vēlams izmantot, tāpēc ka viskozāka eļļa ne tikai labāk noblīvē CVG un samazina eļļas patēriņu nodeguma rezultātā, bet arī samazina risku, ka varētu sabojāties gultņi, ja tajos ir lielas spraugas. Un otrādi - jauniem dzinējiem piemērotāka ir zemas viskozitātes eļļa, jo tā uzlabo piestrādi un samazina zudumus berzes rezultātā.
Zemās temperatūrās eļļas viskozitāte nedrīkst sasniegt pārmērīgi lielu vērtību, jo pretējā gadījumā tā traucēs iedarbināt motoru un nenovērsīs iespējamos detaļu bojājumus, kuri varētu rasties laikā no palaides momenta līdz brīdim, kad eļļa zem spiediena sāk pieplūst pie berzes mezgliem. Robežberzes režīmā ne mazāka nozīme ir arī eļļas ieeļļošanas spējai (eļļainībai) attiecībā uz berzējošos detaļu virsmām, kuru nosaka jau pieminēto virsmas aktīvo vielu saturs.
Tomēr arī tas vēl nav viss. Mūsdienu motoreļļai ir nepieciešamas arī citas nozīmīgas īpašības. Tā, piemēram, nokļūstot uz sakarsētajām sadegšanas kameras virsmām, eļļa oksidējas un veido cietas un sveķainas nogulsnes, taču ir acīm redzams, ka šo nogulšņu daudzumam jābūt minimālam, un to nosaka eļļas pelnainība un koksēšanās. Bez tam eļļai nepieciešamas mazgājošās īpašības, t.i., spēja iznest no berzošos detaļu spraugām nodilšanas produktus un cietās daļiņas. Pats par sevi saprotams, ka visām norādītajām eļļas īpašībām jāsaglabājas arī ilgstošas dzinēja ekspluatācijas laikā, t.i., eļļai nepieciešama termooksidēšanās stabilitāte.
Visu šo uzdevumu atrisināšanai tiek izmantotas piedevas – ķīmiskas vielas un savienojumi, kuri uzlabo konkrētas eļļas īpašības. Tā, piemēram, piedevas pat nelielā daudzumā (3 - 6%) var būtiski mainīt eļļas viskozitāti, tajā skaitā arī palielināt viskozitātes vērtību augstas temperatūras apstākļos, kā arī stabilizēt viskozitātes rādītāju atkarību no temperatūras, uzlabot eļļas pretnodilšanas, mazgājošās, antioksidējošās, pretkorozijas īpašības, kā arī novērst putu veidošanos eļļošanas sistēmā.
Kādas piedevas ir nepieciešamas
Eļļas ražošanas procesā viss piedevu komplekss tiek precīzi sabalansēts un kādas kompleksa sastāvdaļas satura izmaiņas var izraisīt būtiskas eļļas īpašību pārmaiņas. Tas nozīmē, ka papildus ķīmisko savienojumu pievienošana eļļai izdarāma ļoti pārdomāti un uzmanīgi, lai neizjauktu minēto līdzsvaru.
Tagad, kad mēs jau zinām notiekošo procesu īpašības, pamēģināsim izdarīt dažus slēdzienus attiecībā uz dažādiem preparātiem, kuri paredzēti konkrētu eļļas īpašību uzlabošanai.
Tātad:
* dzinēja darbības uzlabošanās piedevu iedarbības rezultātā nebūt nebūs globāla parādība (piemēram, nav iespējams kaut ko uzlabot vairākas reizes);
* atkarībā no tā, vai dzinējs ir jauns vai arī nodilis, var būt nepieciešamas dažāda veida piedevas;
* piedevas praktiski nespēj iespaidot maksimālo jaudu, taču tās spēj nedaudz uzlabot ekonomiskumu, palaišanas īpašības, kā arī pagarināt dažu detaļu kalpošanas laiku;
* parasti piedevas maz iespaido gultņu kalpošanas ilgumu, taču tās var palielināt CVG un GSM detaļu resursu;
* nav iespējams ar piedevu palīdzību vienlaicīgi uzlabot visus dzinēja parametrus un ekspluatācijas īpašības: katra konkrēta uzdevuma atrisināšanai nepieciešama konkrēta piedeva;
* piedevas nedrīkst traucēt eļļa atrodošos piedevu iedarbību;
* apstiprināt piedevu lietošanas pozitīvo efektu iespējams tikai ar vispusīgu izmēģinājumu palīdzību, nevis uz subjektīvu novērtējumu pamata.
Pēc tā, kā šīm prasībām atbilst kāda piedeva, kuru piedāvā mūsu tirgus, jau iespējams spriest par to, kas īsti mums tiek piedāvāts: patiesi vērtīgs preparāts vai arī gluži vienkārši plaši izreklamēta, taču neejoša prece, kurai bieži vien nebūt nepiemīt visas tai piedēvētās īpašības. Daudzu preparātu brīnumainās īpašības (neminēsim to nosaukumus) izraisa šaubas – tiek solīts pārāk daudz, lai solījumi būtu patiesi. Ir vērts tuvāk papētīt tos preparātus, kuru reklamētāji neapsola acumirklīgus un brīnumainus rezultātus.
Par to, tieši kādus preparātus vajadzētu iegādāties, mēs pamēģināsim parunāt nākamajās publikācijās, kad mūsu rīcībā būs dažādu eļļas piedevu izmēģinājumu rezultāti.
