Līdz ar aukstā laika iestāšanos par vispieprasītāko ķīmisko autoapkopes līdzekli kļūst nesasalstošie stiklu mazgāšanas šķidrumi. Vai zinājāt,ka daudzi no tiem ir kaitīgi veselībai.
Viens no galvenajiem tādu maisījumu komponentiem, kuri novērš stikla pārklāšanos ar leduspuķēm, ir spirts. Saskaņā ar noteikumiem tam jābūt tā saucamajam “nekaitīgajam spirtam” – izopropilspirtam vai etanolam. Tomēr ražot stiklu mazgāšanas šķidrumus uz minētās spirta bāzes ir sarežģīti, ņemot vērā to, ka šiem spirtiem ir lielāks akcīzes nodoklis un nepieciešams saņemt licenci alkohola produkcijas otrreizējai pārstrādei. Lietas būtība ir tāda, ka etanolu saturošie autoapkopes preparāti bieži vien tiek ražoti no konfiscētā nekvalitatīvā degvīna. Protams, ka tas palielina produkcijas pašizmaksu un padara stiklu mazgāšanas šķidrumu ražošanu par mazākrentablu nozari.
Cita lieta ir metilspirts jeb metanols. Šis produkts ir salīdzinoši lēts un kaitīgs veselībai. Katru ziemas sezonu tas papildina potenciālo acu ārstu pacientu skaitu. Pēc sava “iedarbības spēka” uz cilvēka organismu metanols ierindojams vienā ailē ar arsēnu un ciankāliju. Tiek pieņemts, ka ar 4 mg metilspirta pietiek, lai cilvēks kļūtu akls, un ar 30 mg – lai iestātos cilvēka nāve. Pat kvalitatīvs Krievijas degvīns satur nelielu metilspirta piemaisījumu: pēc speciālistu domām, metanola klātbūtne procenta simtdaļas koncentrācijā piešķir dzērienam neatkārtojamu garšu. Saprotams- degvīns ir degvīns, un minētā metanola klātbūtne procenta simtdaļas koncentrācijā ir nepietiekamas attīrīšanas, nevis indes pievienošanas rezultāts. Metanola iekļaušanu sadzīves ķīmijas līdzekļu sastāvā stingri aizliedz sanitārās normas un Krievijas Federācijas Veselības aizsardzības ministrijas pavēles. Par pieļaujamo koncentrāciju tiek atzīta koncentrācija līdz 0,1 procentam.
Krievijā neeksistē normatīvi dokumenti, kuri reglamentētu prasības, kādas tiek uzstādītas nesasalstošo automobiļu stiklu mazgāšanas šķidrumu lietošanas īpašībām. Šīs kategorijas produkti tiek ražoti saskaņā ar pašu ražotāju sastādītajiem tehniskajiem noteikumiem (TN), un vairums šo ražotāju izmanto pašu izejvielas un krāsvielas. Daži ražotāji ražo savu produkciju gatava ūdens šķīduma veidā, bet citi pārdošanā izmanto koncentrātus. Ir ražotāji, kuri piegādā bezkrāsainus šķidrumus, bet citi marķē savu produkciju ar spilgtu “tosola” krāsu. Eksistē ražotāji, kuri izmanto īpašus aromatizētājus – vārdu sakot, recepšu ir daudz, un tās ir dažādas.
Tajā pašā laikā pilnīgi visi automobīļu stiklu mazgāšanas šķidrumi satur vismaz divus obligātos bāzes komponentus: šķīdinātāju un virsmas aktīvās vielas (VAV). Pirmais komponents (spirts, glikoli) piešķir minētajam šķidrumam nepieciešamās īpašības zemas temperatūras apstākļos un izšķīdina naftas produktu nosēdumus, bet otrais kompo- nents – sintētiskās VAV – nodrošina stikla attīrīšanu no taukvielām un organiskajiem produktiem. Tomēr darbspēja ziemas apstākļos un labas šķīdinošās īpašības — tas nebūt nav viss. Šķidrums nedrīkst būt agresīvs attiecībā uz automobiļa virsbūves lakojuma un krāsojuma materiāliem, gumiju (stikla noblīvējumu, suku), kā arī tam jāatbilst daudzām sanitāri higiēniskajām prasībām. Galvenās prasības ir pilnīga augsnes mikroorganismu nodrošināta šķidruma sadalīšanās augsnē un tas, ka minētais šķidrums nedrīkst atstāt toksisku ietekmi uz cilvēka organismu.
LABORATORIJĀ
Mēs esam izstrādājuši laboratoriskās pārbaudesparaugu metodiku, kuras pamatā ir Tehniskie noteikumi, kurus piedāvā akciju sabiedrība Бытхим (ТN 24990022798519494. Attīrīšanas līdzekļi universālie, sārmu).
Vispirms mēs izmērījām katra produkta blīvumu. Pēc šī parametra var spriest par šķīduma koncentrāciju, t.i., par ūdens un galveno ķīmisko komponentu procentuālo sastāvu.
Reālā sasalšanas temperatūra tika noteikta ar speciālas iekārtas palīdzību, kurā par aukstuma aģentu tiek izmantots šķidrais slāpeklis. Tabulā norādītās temperatūras vērtības atbilst šķidruma kristalizācijas sākumam, t.i., stadijai, kad šķidrumā parādās duļķaina mikroskopisku ledus kristāliņu un galveno ķīmisko komponentu frakcija.
Tests, kurā mēs noteicām šķidruma mijiedarbību ar krāsām un lakām, tika veikts šādi: mēs pārklājām aizsargātas un attaukotas metāla plāksnītes ar gruntējumu un pēc tā nožūšanas nokrāsojām, ar sintētisko autoemalju. Kad emalja bija pilnīgi izžuvusi, mēs ieskrāpējām krāsas kārtā (līdz pat metālam) “kontroltīkliņu” un iemērcām plāksnītes pārbaudāmajos šķidrumos. Pēc 72 stundām mēs novērtējām krāsas toņa pārmaiņas un metāla korozijas pakāpi ieskrāpējumu zonā. Bez tam mēs salīdzinājām šķidruma ārējo izskatu pirms un pēc plāksnīšu iegremdēšanas tajā. Kādi bija testa rezultāti? No divdesmit nokrāsotajām un saskrāpētajām metāla plāksnītēm sākotnējo izskatu bija saglabājusi tikai viena plāksnīte, kura “peldējās” šķidrumā № 9 (norādītais ražotājs – ASV firma UNI-Gard Co.). Šķidrumi, kuru numuri bija divdesmit, vienpadsmit, desmit un seši, padarīja plāksnītes matētas (krāsa zaudēja spīdumu), trešais, ceturtais un septītais šķidrums iedarbojās kā šķīdinātāji, atmiekšķējot augšējo krāsas kārtu. Pārējie „nesasalstošie šķidrumi” ne tikai atmiekšķēja krāsu, bet arī pastiprināja metāla koroziju skrāpējumu zonā ledus un galveno ķīmisko komponentu kristāliņu iespaidā.
Attiecībā uz koroziju jāpiebilst, ka rūsas parādīšanos uz metāla varēja prognozēt jau pirms eksperimenta ar plāksnītēm, nosakot šķīduma pH vērtību, kurai jāatrodas robežās no 7,5 līdz 9,0.
Attiecībā uz šķidruma iedarbību uz gumiju (mēs izmantojām “Žiguļa” priekšējā stikla blīvētāju) aina bija iepriecinošāka. Skaidri izteiktu negatīvu iedarbību uzrādīja tikai šķidruma paraugs № 3 (šķidrums izraisīja gumijas uzbriešanu) un paraugs № 7 (bija novērojams izteikts blīvētāja sarukums).
Tagad parunāsim par “nesasalstošo šķidrumu” attīrošajām spējām. Lai pārbaudītu šo parametru, mēs atkal ņēmām metāla plāksnītes, notīrījām tās ar smilšpapīru un nosvērām ar precizitāti līdz 0,0002 gramiem. Pēc tam mēs pagatavojām netīrumu slāni šādā sastāvā: sintētiskais solidols — 25%, izmantota hipoidālā pārnesuma eļļa — 65% un lineļļa — 10%. Ar otiņu samaisīto sastāvu mēs uzziedām uz plāksnītes virsmas, nožāvējām to un no jauna nosvērām plāksnīti. Pēc tam mēs ar pulverizatora palīdzību pārklājām šo “sviestmaizi” ar vienmērīgu pārbaudāmā šķidruma kārtu un pēc 10 minūtēm nomazgājām izveidojušos emulsiju ar siltu ūdeni. Pēc tam mēs trešo reizi uzlikām plāksnīti uz svariem. Šīs darbības mēs atkārtojām 20 reizes. Izdalot nomazgāto “netīrumu” svara vērtību ar uzziesto “netīrumu” svara vērtību un pareizinot iegūto rezultātu ar 100, iegūstam procentos izteiktu lielumu, kurš raksturo šķidruma attīrošās spējas. Jo lielāka šī parametra vērtība, jo labāk. Pēc spējām “cīnīties ar netīrumiem” pozitīvi vērtējami bija šķidrumu paraugi № 7 un № 17. Negatīvu novērtējumu ieguva paraugi № 4, № 6, № 10 un № 13.
Uz sešu veikto testu pamata principā iespējams izdarīt slēdzienu par svarīgākajām stiklu mazgāšanas līdzekļu lietošanas īpašībām. Tomēr nesteigsimies ar secinājumiem. Lieta tāda, ka mēs pēc tam veicām paraugu hromatogrāfisko ekspertīzi un iegūtie rezultāti lika mums ļoti nopietni pārdomāt akcentu izkārtošanas iespējas.
SARGIET REDZI!
Hromatogrāfs ir aparāts, ar kura palīdzību iespējams noteikt vielas ķīmisko sastāvu.
Ar šī aparāta palīdzību mēs atklājām šausminošu faktu: septiņpadsmit no divdesmit pārbaudītajiem stiklu mazgāšanas līdzekļiem ir radīti uz metanola bāzes, un metanola masa dažos šķīdumos ir lielāka par 30%. Šī viela, kas tautā pazīstama ar nosaukumu metilspirts, ir palīdzējusi pārcelties uz viņpasauli ne vienam simtam alkohola surogātu cienītāju vien, un, kā teikts sanitārajās normās, nokļūstot asinīs, metanols noārda aknas un mērķtiecīgi “trāpa” pa acu nerviem, izraisot gandrīz tūlītēju aklumu.
Starp citu, pagaidiet! Uz etiķetēm atrodas nepārprotams brīdinājums par produkta indīgumu (“Metanols – inde!”), tādējādi gribētāju “ieraut” zilgano “šņabīti” diezin vai būs daudz. Saskaņā ar sanitārajiem dokumentiem, maksimālā pieļaujamā šīs vielas koncentrācija vienā kubikmetrā gaisa ir 0,5 mg. Uzsveram – miligrami, tas ir, grama tūkstošdaļas. Pat neraugoties uz to, ka daži speciālisti uzskata, ka aerobā intoksikācija ar metanolu ir maz ticama, tomēr pastāv vērā ņemama iespēja, ka nesasalstošā stiklu mazgāšanas šķidruma tvaiku koncentrācija salonā (šie tvaiki salonā iekļūst caur ventilācijas sistēmas gaisa ieņēmēju) varētu sasniegt draudīgus apjomus. Tieši šī iemesla dēļ mēs “noņemam no distances” visus septiņpadsmit šķīdumus, kuri satur metanolu.
Paliek tikai trīs šķidrumi, un no tiem tad arī izvēlēsimies vislabāko.
Tādējādi lietošanas īpašību kontekstā par labāko mēs atzīstam amerikāņu firmas Abro Industries Inc. ražoto paraugu № 7. Šim šķidrumam piemīt liela salizturība, tas ļoti labi tīra, un – pats galvenais – tā sastāvā nav toksisku vielu. Šķidrums Abro Windshield Washer ir agresīvs attiecībā uz autoemaljām, taču tūlīt pēc atšķaidīšanas ar ūdeni (flakonā atrodas koncentrāts) kaitīgā iedarbība uz lakām un krāsām nekavējoties samazinās. Jāatzīmē, ka flakons, kurā ietilpst viens litrs Abro Windshield Washer šķīduma, Maskavā maksā 40 rubļus – diezgan dārgs prieks.
Otro vietu mēs piešķiram paraugam № 4 (norādītais ražotājs – r/a Azot, Grodņa, Baltkrievija). Šis šķidrums tiek gatavots uz etilspirta bāzes, un tam piemīt pietiekama salizturība. Trūkumi – neliela pF vērtības “nobīde” uz sārmu zonu, liela agresivitāte attiecībā pret krāsu un zemas mazgājošās īpašības. Iesakām visiem, kuri izmanto šo baltkrievu produktu, ieliet mazgātāja trauciņā kādu mazgāšanas līdzekli, piemēram, autošampūnu.
Līderu grupā pēdējais ir paraugs № 3 (norādītais ražotājs – ķīmiskā rūpnīca, kura atrodas Rjazaņas apgabala Ņižņemaļcevo ciemā). Rjazaņas šķidrums tiek ražots uz nekaitīgā izopropilspirta bāzes, taču tam nepiemīt uz etiķetes norādītā salizturība. Bez tam šis stiklu tīrīšanas līdzeklis ir agresīvs attiecībā pret gumiju un autoemalju.
