Ekspluatācijas īpašību standarti
Pasaulē pieņemtie eļļu viskozitātes standarti - SAE J 300 dokumenti un mazāk nozīmīgais Krievijas Valsts standarts 17479.1 – ir nepieciešami, lai varētu pamatot rekomendācijas par motoreļļu izvēli atkarībā no automobiļa ekspluatācijas klimatiskajiem (pirmām kārtām, temperatūras) nosacījumiem.
Vēl vairāk - speciālisti iesaka ievērot diferencētu pieeju jautājumam par eļļas viskozitātes klases izvēli, rekomendē ņemt vērā dzinēja nolietošanās pakāpi, kas pieļauj nosacīti attiecināt viskozitātes klasi uz eļļu ekspluatācijas īpašībām. Kāpēc tikai nosacīti? Tāpēc, ka dažādu dzinēju funkcionēšanā pastāv ārkārtīgi daudz ekspluatācijas atšķirību, kuras nosaka gan izmantojamā degviela (benzīns, dīzeļdegviela ...), gan arī konstrukcijas īpatnības (divtaktu, četrtaktu, ar zemas pakāpes slodzi, ar turboiesmidzināšanu un bez ...). Katrā šādā gadījumā nepieciešams izmantot eļļu ar noteiktām ekspluatācijas īpašībām. Tādējādi kļūst skaidrs, ka eļļas klasificēšana tikai pēc tās viskozitātes īpašībām nav pietiekama.
Parametri un īpašības
Jau 1947. gadā pirmo reizi tika piedāvāts klasificēt motoreļļas pēc to ekspluatācijas īpašībām un nosacījumiem. Šis standarts – gan ar korekcijām un izmaiņām – ir saglabājies līdz pat mūsu dienām, un saskaņā ar to eļļas tiek iedalītas divās kategorijās: «S» (Service - apkalpošana) un «С» (Commercial - komerciālā), respektīvi, eļļas benzīna dzinējiem un eļļas dīzeļdzinējiem. Vairums lasītāju jau būs nojautuši, ka tiek runāts par Amerikas Naftas institūta API klasifikāciju.
Protams, kopš 1947. gada ir pagājis prāvs laika sprīdis un gluži vienkārši nav iespējams novērtēt mūsdienu motoreļļu kvalitātes līmeņa pieaugumu salīdzinājumā ar to vairāk nekā pusgadsimtu veco priekšteču kvalitātes līmeni. Un tomēr API standarts ir izturējis laika pārbaudi un tā pēdējā – 1998. gada redakcija ir motoreļļu klasifikācijas pamatdokuments “Jaunajā Pasaulē” un daļēji arī visos citos kontinentos. Par iemesliem, kuru dēļ dažādos kontinentos vērojamas atšķirības motoreļļu klasifikācijā, mēs parunāsim mazliet vēlāk, bet tagad īsumā izklāstīsim API klasifikācijas saturu.
«S» kategorijā (benzīna dzinēju eļļas) ekspluatācijas līmeņi kvalitātes pieauguma kārtībā tiek iedalīti deviņās klasēs, bet dīzeļdzinēju eļļu kategorijā «С» ir par vienu kvalitātes klasi vairāk. Kvalitātes klases tiek apzīmētas ar latīņu alfabēta burtiem, kuri alfabētiskajā kārtībā atrodas aiz S vai C. Dīzeļdzinēju eļļu apzīmēšanai izmantojamie cipari (piemēram, CF-2, CF-4) satur papildu informāciju par konkrētās klases eļļas pielietojamību divtaktu vai četrtaktu dzinējos.
API klasifikācijā atradusies vieta arī tādam neapšaubāmam eļļas izstrādātāju sasniegumam kā universālās eļļas, kuras piemērotas lietošanai gan benzīna dzinējos, gan arī dīzeļdzinējos. Universālās eļļas tiek apzīmētas ar divkāršu marķējumu, piemēram, SG/СD, SF/СС.
Šobrīd pēdējiem automobiļu modeļiem ASV tiek ražotas tikai augstāko ekspluatācijas klašu eļļas SH, SJ, CF, CG.
Šo eļļu atšķirība pirmām kārtām ir tā, ka tās atbilst striktajām ekoloģiskajām normām, kādas tiek piemērotas attiecībā uz no jauna konstruējamajiem dzinējiem. Šādu eļļu izmantošana iepriekšējo paaudžu dzinējos nesniedz nekādas priekšrocības attiecībā uz to darbību.
Dažreiz uz saskaņā ar API standartu sertificēto eļļu iesaiņojuma atrodas zobrata formas marķējums, kura iekšpusē ievietots teksts angļu valodā. Šis marķējums apzīmē eļļas atbilstību sava veida Amerikas un Japānas “kvalitātes zīmei”. Šo divu valstu autoražotāju ciešās sadarbības rezultātā izveidots kopīgs standarts ILSAC, kurš attiecas uz benzīna dzinēju eļļām, kuras nesatur komponentus, kas varētu negatīvi iespaidot izplūdes gāzu neitralizatoru funkcionēšanu.
ILSAC klasifikācijā ietilpst tikai divas kategorijas: GF-1 un GF-2, kuras pēc ekspluatācijas īpašībām ir identiskas SH, SJ klašu eļļām.
Kaut arī API vēsturiskā prioritāte nav apstrīdama, “vecajā, labajā” Eiropā šī klasifikācija nav kļuvusi par vienīgo. Lietas būtība ir vēsturiski izveidojušajās pieejās jautājumiem par dzinēju konstrukciju, kuras pastāv “Vecajā Pasaulē” un Amerikā. Pēc tradīcijas amerikāņu dzinējiem allaž bijusi lielāka litrāža un tie tikuši ekspluatēti ar mazāku kloķvārpstas apgriezienu skaitu.
«Eiropieši» no sākta gala ir bijuši forsētāki - ar lielākām slodzēm un lielāku kloķvārpstas apgriezienu skaitu ekspluatācijas laikā. Ņemot vērā faktu, ka galvenie eļļu ekspluatācijas īpašību normēšanas kritēriji ir dati, kuri iegūti, pielietojot šīs eļļas speciālos sērijveida dzinējos, nav grūti izprast, ka amerikāņu standarti atšķiras no eiropiešu standartiem. Dabiski, ka konstruktīvo risinājumu un īpašību noteikšanas metodiku atšķirību rezultātā ticis izveidots īpašs Eiropas standarts.
Vēl līdz 90.-to gadu vidum Eiropā eksistēja eļļu klasifikācijas standarts ССМС, taču kopš 1996. gada Eiropas autoražotāju apvienība АСЕА, kurā sastāv visi Eiropas kontinenta un Lielbritānijas autobūves “grandi”, ieviesusi jaunu standartu АСЕА-96. Kopš 1998. gada 1. marta motoreļļu ekspluatācijas īpašībām uzstādāmās prasības ir kļuvušas stingrākas. Šīs prasības ievietotas jaunajā Eiropas standartā АСЕА-98, kura prasības ir obligātas visiem ražotājiem kopš 2000. gada 1. marta.
Saskaņā ar Eiropā pieņemto klasifikāciju motoreļļas pēc to izmantošanas veida tiek iedalītas trijās galvenajās kategorijās:
А – benzīna dzinēju eļļas;
В – vieglo automašīnu dīzeļdzinēju eļļas;
Е – kravas automašīnu dīzeļdzinēju eļļas.
Katrā kategorijā attiecīgo eļļu ekspluatācijas īpašības tiek sadalītas pa grupām un apzīmētas ar cipariem, kurus novieto aiz burta. Jo lielāka cipara vērtība, jo lielākas prasības tiek uzstādītas eļļas ekspluatācijas īpašībām.
Visās benzīna dzinēju un dīzeļdzinēju kategorijās ar ciparu indeksu 1 tiek apzīmētas eļļas, kuras nodrošina berzes samazinājumu (paaugstinātu automašīnas ekonomiskumu), ja citas eļļas ekspluatācijas īpašības atbilst indeksam 2.
Protams, motoreļļu ekspluatācijas īpašības ietekmē “bāzes” kvalitāte, taču piedevu nozīme ir nesalīdzināmi lielāka. Galu galā – bāzes eļļas viskozitātes īpašības (pat tādu rādītāju kā viskozitātes indekss) var uzlabot, pievienojot sabiezinošās piedevas, bet eļļu fizikāli mehāniskās un ķīmiskās īpašības, pēc kurām tiek noteikts to ekspluatācijas īpašību līmenis (eļļojošās plēvītes izturīgums, pretkorozijas un antifrikcijas īpašības, mazgājošās un pretnodiluma īpašības un citi nozīmīgi parametri), tiek nodrošināts tikai un vienīgi ar eļļai pievienoto piedevu paketi.
Visi vērā ņemamie automobiļu ražotāji nepārtraukti kontrolē motoreļļu īpašības, veicot to pārbaudi ekspluatācijas apstākļos. Uz šo datu bāzes tiek sniegtas rekomendācijas par to, kādas markas un kādu ražotāju izgatavoto eļļu nepieciešams izmantot konkrētās automašīnas dzinējam.
Savukārt eļļu ražotāji cenšas iegūt automobiļu ražotāju atzinību un “uzturēt markas godu”. Ir grūti izpelnīties atzinību, bet zaudēt reputāciju (un milzu naudu) ir vieglāk par vieglu.
Motoreļļu piedevu tēma ir ārkārtīgi plaša. Sīkāk mēs par to runāsim vēlāk, bet pašreiz mēs esam tikai pieminējuši faktu, ka pastāv tieša sakarība starp bāzei pievienoto piedevu paketi un eļļas ekspluatācijas īpašībām.
Noslēgumā vēlētos norādīt, ka ir vērts izvēlēties katram konkrētajam dzinējam vispiemērotāko motoreļļu, proti, motoreļļas ekspluatācijas īpašībām ir jābūt atbilstošām dzinēja parametriem.
Izvēles pamats ir automašīnu ražotāju rekomendācijas, jo tieši viņi vislabāk pārzina konkrētā dzinēja konstrukcijas īpatnības un pārējos faktorus, kuri atstāj ietekmi uz ekspluatācijas ilgumu un agregāta kā vienota veseluma darbības drošumu! Ar vienu vārdu sakot, visprātīgākais būs izmantot tieši tās markas un klases eļļu, kuru ir ieteicis automašīnas ražotājs.
Nav šaubu, ka ne nekvalitatīvu eļļu izmantošana, nedz arī tādu eļļu izmantošana, kuru īpašības ir daudz augstākas nekā ieteicis ražotājs, nedos neko citu, kā tikai ļaunumu. Sakarā ar pirmo apgalvojumu viss ir skaidrs, bet otrajam apgalvojumam nepieciešami daži sīkāki paskaidrojumi.
Šādā gadījumā nav ko cerēt uz dzinēja darbības uzlabošanos, jo pretējā gadījumā pats ražotājs būtu ieteicis izmantot augstākas kvalitātes eļļu. Bez tam kvalitatīvāka eļļa gluži vienkārši ir arī dārgāka.
Tomēr tas vēl nebūt nav viss. Augstākas kvalitātes eļļas izmantošana novecojušam dzinējam var izprovocēt tā sabojāšanos. Lietas būtība slēpjas ne tikai “hrestomātiskajā” piemērā par to, ka augstas klases sintētiskā eļļa iztek cauri neglābjami novecojuša dzinēja blīvslēga blīvējumam. Augstas klases eļļas lieliskās mazgājošās īpašības var izprovocēt tādu dzinēja iekšējo mezglu “iztīrīšanu”, ka tās rezultātā tiks ne vien “piedzīts” eļļas filtrs, bet arī iekšējie eļļas maģistrāles vadi un līdz ar samazināsies (vai pat pilnīgi nobloķēsies) eļļas padeve vitāli svarīgajiem dzinēja elementiem Šāda “eksperimenta” sekas nav grūti paredzēt.
