Nav šaubu, ka jebkurš autobraucējs zina par šo jēdzienu esamību. Būtībā tie nosaka, kādā veidā izgatavota bāze – jebkuras gatavas eļļas pamats. Minerālais pamats tiek izgatavots no naftas frakcijām, kuras attīrītas ar dažādu fizisku un ķīmisku procesu palīdzību. Kā jau saprotams no nosaukuma, sintētiskās bāzes tiek izgatavotas no organisko savienojumu sintēzes produktiem.

Kāda ir atšķirība starp šiem paņēmieniem, un kāpēc “minerālā bāze” ir labāka par “sintētisko bāzi”?

Mēģināsim to noskaidrot. No jēlnaftas (dažādu ogļūdeņražu maisījuma) iespējams iegūt ne vairāk par  10% attīrīto frakciju, kuras ir piemērotas lietošanai derīgu motoreļļu izgatavošanai.

Tomēr jēlnafta ir ārkārtīgi komplicēts produkts, kura kvalitāte unĪpašības katrā atradnē ir atšķirīgas. No naftas iegūstamās minerālās bāzes eļļas īpašības atrodas tiešā atkarībā no jēlnaftas kvalitātes, un šīs eļļas “manto” jēlnaftas īpašības.

Tādējādi, lai gan minerāleļļa, kas izgatavota no, teiksim, Tjumeņas reģionā iegūtas naftas, un cita minerāleļļa, kas iegūta svelmainajā Arābu Emirāta reģionā, abas ir minerāleļļas, taču īstenībā tās ļoti atšķiras viena no otras.

Kļūst saprotams, kāpēc ir tik problemātiski un praktiski gandrīz neiespējami no dažādām jēlnaftas šķirnēm izgatavot gatavu eļļu ar stabilām īpašībām.

Šī iemesla dēļ lielākie motoreļļu ražotāji cenšas izmantot bāzes eļļas, kas iegūtas no viena reģiona naftas atradņu jēlnaftas. Visstabilākās īpašības piemīt tām motoreļļām, kuras tiek ražotas tajās naftas pārstrādes rūpnīcās, kuras pieder uzņēmējsabiedrībām, kuras vienlaikus nodarbojas arī ar naftas ieguvi. Šādā gadījumā rodas iespēja sekot līdzi visai tehnoloģiskajai ķēdei, sākot ar naftas iegūšanu un beidzot ar saražotās eļļas realizāciju, kā arī ietekmēt šos procesus.

Bez tam tie naftas pārstrādes procesi, kuri tiek veikti nolūkā iegūt bāzes eļļu, spēj zināmā mērā koriģēt eļļu īpašības.

Pēdējos gados ražotāji ir iemācījušies iegūt bāzes minerāleļļas, kuru īpašības praktiski nav atkarīgas no iegūtās jēlnaftas īpašībām.

Mēs šeit runājam par hidrokatalītiskajiem naftas pārstrādes procesiem, kuri ļauj iegūt bāzes eļļas ar ļoti stabiliem uzdotajiem raksturlielumiem. Šo eļļu kvalitāte vairs nav atkarīga no naftas atradnes ģeogrāfiskajiem parametriem.  Lai gan naftas hidrokrekings ir ievērojami dārgāks process, nekā parastā naftas pārstrāde, tomēr šie izdevumi sevi attaisno. Hidroprocesu stadijā ir iespējams iejaukties bāzes eļļas ražošanas procesā, atdalot vai pārveidojot nevēlamos komponentus, kuri pasliktina gatavās bāzes kvalitāti.

Jēdzienam “sintētika” nav nepieciešams plašāks skaidrojums – tā ir eļļas bāze, kas tiek mākslīgā veidā iegūta (sintezēta) no ogļūdeņražu molekulām. Protams, šis paņēmiens ir sarežģītāks (tāpēc sintētiskās bāzes ir dārgākas par minerālajām bāzēm), taču ar tā palīdzību iespējams iegūt bāzi ar uzlabotām kvalitātes īpašībām, pie tam to ražošana nav nekādā veidā atkarīga no jēlnaftas īpašībām. Sintēzes stadijā iespējama iejaukšanās “gēnu līmenī”, atdalot visas molekulas, kuru klātbūtne pasliktina eļļas lietošanas īpašības.

Vispirmām kārtām sintētiskajām bāzēm piemīt minerālajām bāzēm nesasniedzami viskozitātes indeksi. Starp citu, teiktais attiecas arī uz hidrokrekinga rezultātā iegūtajām bāzēm, lai gan tām šie indeksi ir sliktāki.

Viskozitātes indeksa vērtības optimizācija ļauj ievērojami paplašināt eļļas pielietojamības temperatūras diapazonu:  zemās temperatūrās saglabājas nelielas eļļas viskozitātes vērtības, bet augstas temperatūras apstākļos šis parametrs mainās visai maz.

Tātad jautājums par minerālajām un sintētiskajām bāzēm ir skaidrs un ar šo “pamatjautājumu” aplūkošanu varētu arī pabeigt, ja vien neeksistētu “pussintētika”.  Šis jēdziens parādījies samērā nesen, un līdz šim laikam to nav izdevies precīzi formulēt. Pēc sintētisko bāžu parādīšanās tika pieņemts, ka  šādas eļļas jāizmanto dzinējiem, kuri darbojas ārkārtīgi lielas slodzes apstākļos, bet “vecīši” iztiks ar parasto “minerālo bāzi”. Tomēr arī kādu laiku nokalpojušam dzinējam gribas “nobaudīt kaut ko garšīgāku”. Tieši “pussintētika” ir racionāls risinājums, kurš atšķirībā no minerālās bāzes ir piemērojams visos gadalaikos. Šīs eļļas pamatā ir sintētiskās eļļas un labāko minerāleļļu bāzes sajaukums. Tas ir augstas kvalitātes produkts, kura īpašības ir nedaudz sliktākas par tīrās sintētiskās eļļas īpašībām un cena atrodas  intervālā starp tīras sintētiskās eļļas un tīras minerālās eļļas cenām.

Eļļas konstruēšana un klasifikācija

Kāpēc mēs tik sīki iztirzājām motoreļļu struktūru un to iegūšanas paņēmienus?

     Mūsu mērķis ir pavisam vienkāršs: parādīt, ka mūsdienu motoreļļa nebūt nav ikdienišķas ražošanas tehnoloģijas procesu virknes rezultāts.  Pat eļļas bāze ir augsti intelektuāls produkts, kura īpašības ir tieši atkarīgas no tā izstrādātāju, varētu pat     teikt – konstruktoru zināšanām un pieredzes. Šādu produktu spēj izstrādāta vienīgi liela korporācija, kuras rīcībā ir zinātniski tehniskās nodaļas ar mūsdienīgu aprīkojumu un kura spēj piesaistīt pirmšķirīgu intelektuālo potenciālu.
Tomēr tikai ar bāzi vien ir par maz. Mūsdienu motoreļļās bāzes eļļa sastāda tikai 80% no to sastāva. Pārējie  20% - ir piedevu pakete, kas patiesībā arī pārvērš bāzes eļļu par pilnvērtīgu motoreļļu.
     Patlaban dominējošo vietu ieņem visos gadalaikos lietojamās motoreļļas. Jau pats to nosaukums liecina par to, ka šīs eļļas var lietot gan ziemā, gan arī vasarā. Tas ir tikai un vienīgi eļļu sastāva izstrādātāju  nopelns. Viņi ir konstruējuši produktu, kura viskozitāte praktiski nav atkarīga no temperatūras apstākļiem.

Tā kā esam sākuši runāt par eļļu viskozitāti, vēlos atgādināt, ka motoreļļas tiek klasificētas tikai pēc divām parametru grupām: pirmajā grupā eļļas tiek klasificētas pēc viskozitātes klasēm, bet otrajā – pēc ekspluatācijas īpašībām. Par tām parunāsim mazliet vēlāk.

Tātad rodas jautājums: kā pircējs varētu izvēlēties eļļu pēc tās viskozitātes klases. Pasaulē eksistē tikai divi klasifikatori: Krievijas Valsts standarts  17479.1 un  dokuments  SAE J 300. Abreviatūra SAE nozīmē to, ka šo standartu ir pieņēmusi Sauszemes, jūras, gaisa un kosmiskā transporta inženieru asociācija  (Тhe engineering Society for advancing mobility land, sea, air and space).

Šī asociācija ir autoritatīva starptautiska institūcija. Kā jau izriet no nosaukuma,  SAE izdotos dokumentus atzīst (un ievēro) visi, kuri ražo un ekspluatē jebkurus tehniskos transporta līdzekļus. Vārdu sakot, SAE standarti visā pasaulē bauda lielu autoritāti.

Atbilstoši SAE J 300 standartiem eļļas pēc tās viskozitātes un atbilstoši arī tās izmantošanas klimatiskajiem nosacījumiem tiek iedalītas šādi: 6 ziemas  (OW, 5W, 10W, 15W, 20W, 25W) un piecas vasaras klases (20, 30. 40, 50, 60).

Visās sezonās lietojamās eļļas tiek apzīmētas ar dubultindeksu, piemēram,  10W-30, kur 10W nosaka viskozitāti negatīvu temperatūras vērtību gadījumā, bet  30 parāda kinemātisko viskozitāti  100 0С temperatūrā, kas nosaka atbilstošo vasaras eļļas viskozitātes klasi.

Apkārtējās vides temperatūra nav vienīgais faktors, kas ietekmē eļļas izvēli pēc viskozitātes klases. Daudz kas ir atkarīgs no dzinēja konstrukcijas īpašībām, pirmkārt jau no tā forsēšanas pakāpes. Šīs prasības nosaka automašīnas ražotājs.

Pastāv vēl arī trešais vērā ņemamais faktors – dzinēja nolietotības pakāpe.

Vispārīgās rekomendācijas vairumam dzinēju ir ļoti vienkāršas – jo lielāks nobraukums, jo lielākas viskozitātes eļļu nepieciešams izvēlēties (otrais cipars visām sezonām paredzētās eļļas apzīmējumā).

Tādējādi var teikt, ka “jauns” dzinējs labprāt izmanto eļļas  SAE 5W-30 vai SAE 10W-30, bet “vecam” dzinējam nepieciešama eļļa ar lielāku viskozitāti, piemēram, 5W-40 vai pat 5W-50. Šādas eļļas veicina labāku starp nodilušajām sajūgtajām detaļām izveidojušos atstarpju aizblīvēšanu.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka vadošie ražotāji ražo sintētiskās eļļas, kuras lieliski izmantojamas temperatūrās, kas ir zemākas par  -40oС (SAE OW-30) un augstākas par +50oС (SAE 10W-60).